Mērija H. Klārka "Atceries mani"

Šis ir detektīvromāns par kādu ģimeni, kas pavada vasaru spokainā mājā pie okeāna. Varētu teikt, ka tas ir detektīvs ar mistikas piesitienu. Ģimene ir traģiski zaudējusi vienu bērnu, savukārt ar otru bērnu atgadās spokainas lietas. Man bija grūti lasīt par sāpēm, ko piedzīvo māte, kad viņas acu priekšā nomirst bērns. Tā kā šobrīd manas dzīves centrs ir mani mazie bērni, tad jau pēc pāris lappusēm grāmatu noliku malā.  Tomēr dažus mēnešus vēlāk sadūšojos grāmatu izlasīt.

Man detektīvi patīk, taču kopš atklāju visu laiku labāko detektīvromānu rakstnieku Jusi Adleru-Olsenu, citi man sagādā lielāku vai mazāku vilšanos. Jāsaka, ka šis romāns nebija slikts,  pat samērā labs un aizraujošs, tomēr iepriekšminēto dāņu rakstnieku gan nepārspēj. 

Detektīvromāniem pašas svarīgākās ir beigas. Pārsteigums. Šoreiz tas izpalika. Lai gan atrisinājums nebija tieši tāds, kādu es biju iedomājusies, tomēr tas mani nepārsteidza. 

Vai es iesaku? Jā. Tomēr negaidīt pārāk daudz.

Vilis Lācītis "Pamodināt Lāčplēsi"

Viļa Lācīša grāmatas "Stroika ar skatu uz Londonu" ieintriģēta es nolēmu izlasīt vēl kādu viņa darbu. 

Šis ir īsts stāsts par dažiem latviešu imigrantiem Londonā. Mazliet intrigas, mazliet humora... Tāds virspusējs stāsts, bez nekāda dziļuma. Tik ļoti prasījās, lai autors būtu tomēr uzrakstījis kārtīgu grāmatu, kuru nevar izlasīt vienā vakarā. 

Tā kā es šo stāstu lasīju ap 4. maiju, tas lika aizdomāties par Latviju, par patriotismu un to, kāpēc citi izvēles strādāt ārzemēs, bet citi - tikai savā dzimtenē. 

Vai es iesaku? Varbūt. Ja gribas nelielu izklaidi.

Māra Zālīte "Pieci pirksti"

Meklēju "Goodreads", ko tad lasīt tālāk, un netīšām uzdūros uz Māras Zālītes "Pieci pirksti". Atsauksmes bija ļoti labas, līdz ar to arī es ķēros klāt lasīšanai. Jāsaka uzreiz, ka biju mazliet vīlusies. Tas laikam to daudzo labo atsauksmju dēļ, jo es biju ne pa jokam sacerējusies.

Šis ir kādas piecgadīgas meitenītes stāsts par atgriešanos no Sibīrijas. Sākumā M. Zālītes izvēlētais izteiksmes veids likās interesants un nereti arī uzjautrinošs. Tomēr grāmata vēl nebija pat pusē, kad tas ļoti sāka krist uz nerviem. Izteiksmes veids kaitināja tik ļoti, ka es izjutu lielu vēlmi pārtraukt lasīt. Valoda bija tik pārspīlēta un noslīpēta, ka man pazuda sākotnējais prieks. Taču es saņēmos, un beigās jau šķita, ka M.Zālīte ir "atslābusi" un vairs tik ļoti necenšas spēlēties ar vārdiem, bet vienkārši stāsta. Vai arī es vienkārši pieradu.

Ja neņem vērā šo pārspīlēto izteiksmes veidu, tad pats stāsts man ļoti patika. Tā kā šo grāmatu lasīju tieši ap 4. maiju, tad izjūtas bija vēl spēcīgākas. Grāmata lieku reizi atgādināja, kāpēc mums ir jāsvin 4. maijs un kāpēc mēs varam būt pateicīgi, ka dzīvojam brīvā Latvijā.

Jāpiebilst, ka "Pieci pirksti" mazliet atgādināja Vizmas Belševicas "Billi", un nereti man bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā un lasu obligāto literatūru.

Vai es iesaku? Jā. It sevišķi tiem, kas mēdz aizmirst, kāpēc mums ir jāsvin Latvijas neatkarība.

Daina Tabūna "Pirmā reize"

Šķiet, esmu aizrāvusies ar jauno latviešu rakstnieku grāmatām. "Stroika ar skatu uz Londonu" un "Jelgava 94" iedvesmota, nolēmu izlasīt arī šīs man vēl nepazīstamās rakstnieces stāstu krājumu. 

Es grāmatu izlasīju pirms pāris nedēļām, taču man nebija laika par to uzreiz uzrakstīt. Līdz ar to jāatzīst, ka man šobrīd vairs īsti nav ko teikt. Taču nedomāju, ka tas ir tāpēc, ka ir pagājis kāds laiks. Drīzāk tāpēc, ka grāmata neatstāja tik dziļu iespaidu. Jā, tās valoda bija viegli uztverama un stāsti bija interesanti un mūsdienīgi, taču pa lielam - izlasīju un aizmirsu. Varbūt tas ir tāpēc, ka grāmata sastāvēja no daudziem stāstiem. Neviens tā arī neattīstījās dziļumā. Es būtu gribējusi labāk izlasīt vienu, bet tad tādu garu un pamatīgu. Ceru, ka autore izdos vēl kādu grāmatu, jo rakstīt viņa prot.

Vai es iesaku? Jā. 

Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"

Šis ir smieklīgs stāsts par kādu latviešu puisi, kas dodas pelnīt lielo naudu uz Angliju. Lai gan grāmata ir pavisam par kaut ko citu, taču valodas un stāstījuma ziņā to  var pielīdzināt J. Joņeva "Jelgava 94". Vienīgi gribējās, lai redaktors būtu pastrādājis mazliet cītīgāk. Es gan nerunāju par izteiksmes veidu - izmantotais slengs bija tieši vietā.

Manā draugu lokā nav neviena tāda "puiša ar skatu uz Londonu", līdz ar to man  ne ar vienu nav nācies parunāt par to, kāda tad īsti ir tā melnstrādnieku imigrantu dzīve. Tagad man gribētos kādu satikt un noprasīt - vai tā tiešām ir? Jums tu ir internacionālais "komunālais blūzs"? Ēdat to, ko atrodat atkritumos pie kafejnīcām un veikaliem? Tāpēc es arī pieļauju, ka "Stroika"  varētu šķist interesanta tieši tiem, kuri ir devušies strādāt uz Angliju vai īriju.

Es īsti nezinu, cik daudz no aprakstītā ir reāli notikumi un cik fantāzija (autors grāmatas priekšvārdā gan uzsver, ka viss ir izdomāts), tomēr ticu, ka liela daļa taisnības tajā visā ir. 

Man grāmata patika, jo bija spraiga un notikumiem bagāta. Nevienā brīdī to nenoliku malā tikai tāpēc, ka sāk kļūt garlaicīgi.

Vai es iesaku? Jā. It sevišķi, ja gribas pasmieties.

Pamela Redmonda Setrena "Jaunāka"

Ieteikumu izlasīt šo grāmatu atradu kāda visiem zināmā māmiņu portālā. Tā kā tuvojās mana dzimšanas diena un spogulī biju ievērojusi jau dažas grumbas, nolēmu izlasīt grāmatu par sievieti, kura izskatījās stipri jaunāka nekā ir patiesībā.  Vispirms jau jāsaka, ka es nenoticēju stāstam, ka sieviete pāri 40 var izskatīties kā tikko 20 gadus sasniegusi jaunkundze, un ka visi tam notic. Tā kā man zuda šis ticamības moments, tad arī stāsts nelikās interesants. 

Laikam šī būs pēdējā grāmata, ko es izvēlos no sadaļas "Dāmu romāni". Gluži tāpat kā  D.Makomberas grāmata "Sākt šajā brīdī" arī šī  man lika vilties. Lai gan ir jāatzīst, ka "Jaunāka" ir par kripatiņu labāka, jo beigas īsti nebija paredzamas.

Vai es iesaku? Drīzāk ne, tomēr laika nosišanai pludmalē var noderēt. 

Debija Makombera "Sākt šajā brīdī"

Ja jau man šis vakars ir tāds brīvāks, tad es uzrakstīšu arī par šo pirms pāris nedēļām lasīto grāmatu. Es izvēlējos lasīt "Sākt šajā brīdī", jo mani uzrunāja vāks, apraksts, kā arī tas, ka tā esot viena no lasītākajām pagājušā gada grāmatām. Tā nu, summējot to visu kopā, biju pārliecināta, ka šis varētu būt labs stāsts. Tomēr nebija gan. 

Pats sākums bija intriģējošs, valoda arī bija plūstoša un viegli uztverama, taču drīz vien sapratu, ka es jau zinu, kā šis stāsts beigsies. Banāli. Man ir jāatzīst, ka es diezgan bieži nepabeidzu lasīt grāmatu, ja man tā tomēr neiepatīkas. Es tā arī nevaru saprast, kāpēc turpināju lasīt un pat izlasīju līdz galam. Vēl es nesaprotu, kāpēc tādas grāmatas vispār izdod un vēl tulko. Kaut kāda mistika.

Lai nu kā, es nevienu grāmatu neesmu uzrakstījusi (pagaidām :) ), tāpēc negribas jau būt tik kritiskai. Tāpēc centīšos no stāsta izlobīt arī kaut ko labu, t.i., autores galveno vēstījumu, ka nevajag koncentrēties tikai uz vienu. Vajag paplašināt apvāršņus un, galvenais, nenodoties tikai darbam. 

Vai es to iesaku? Nē. 

Antonija Mihaēlisa "Pasaku stāstnieks"

Es to izvēlējos, jo "Pasaku stāstnieks" 2015. gadā Latvijas Literatūras gada balvas nominācijā ieguva balvu kā labākais tulkojums. Man kā tulkotājai interesēja, kāds tad tas ir. Jāsaka, ka valoda bija ļoti laba. Varēja just, ka tulkotājs ir ielicis lielu darbu. Bija gan interesanti izvēlēti vārdi, gan plūdums. Protams, bija arī pa kādai "blusiņai", bet kurā tulkojumā tad tādu nav?! :)

Grāmata nelasījās tik raiti, kā cerēts. Bieži noliku malā, jo sižets brīžiem kļuva vienmuļš. Kā jau iepriekš tiku minējusi - man nepatīk pārāk sīkas detaļas. Tomēr visu laiku mani urdīja doma, kas tad būs tālāk. Esmu vairāk nekā priecīga, ka  grāmatu izlasīju līdz galam, jo tā izrādījās fantastiska. Lai arī rakstniece brīžiem pārāk aizrāvās ar detaļām,  pats grāmatas stāsts ir brīnišķīgs. Nē, nu patiesībā tur nekā brīnišķīga nav. Grāmata ir smaga. Brīžiem pat ļoti. Beigās ir arī jāraud. Tomēr tieši šādas grāmatas man patīk. Pēc izlasīšanas domas vēl ilgi kavējas pie stāsta par puisi ar "sačakarēto" bērnību. Par pirmo mīlestību. Par pirmo seksu. Par pretdabiskām tieksmēm. Par sāpēm. Par nāvi.

"Pasaku stāstnieks" vēlreiz  atgādināja to, cik svarīga ir bērnība. Cik ir svarīgi, kādā ģimenē mēs piedzimstam un kādi ir mūsu vecāki. Kādus cilvēkus mēs satiekam un cik liela loma viņiem var būt mūsu dzīvē. Šobrīd es audzinu savus brīnišķīgos bērnus, un šī grāmata lieku reizi atgādināja - bērnībā piedzīvotais ir pamats visai tālākajai dzīvei. 

Vai es iesaku? Jā. Pilnīgi noteikti.

Jānis Joņevs "Jelgava 94"

Vispirms paldies autoram par šo brīnišķīgo grāmatu. Vienkārši fantastiski! Es lasīju un lasīju, un man palika žēl, kad beidzu lasīt. 

Man šajā grāmatā aizķēra trīs lietas. Pirmkārt, valoda.  Autoram ir talants atrasts vārdus, lai stāstāmo padarītu smieklīgu tur, kur tas nemaz tāds nav. Tiešām iespaidīgi. Lai gan sākumā valoda šķita mazliet pārspīlēta, es pēc neilga laika pieradu, un izvēlētais izteiksmes veids likās ideāls. Tieši tā - ideāls. 

Otrkārt, pats stāsts mani aizrāva dziļi personīgi. Lai gan es esmu mazliet par jaunu, lai atcerētos un būtu piedalījusies tieši tajos notikumos, kurus apraksta autors, es ļoti personīgi izjutu galvenā stāsta varoņa "ņemšanos ar andergraundu" - došanos uz koncertiem, īpaša apģērba nēsāšanu, ģitāras mācīšanos utt. Vienvārdsakot, visu to, ko var piedzīvot pusaudzis, kas ir ierauts andergraund mūzikā. 

Treškārt, mani aizķēra stāsta beigas. Arī es tāpat kā stāsta galvenais varonis esmu attapusies savos 30 un mēdzu prātot - kā bija toreiz un kā ir tagad? Man gan ir jāsaka paldies saviem andergraunda gadiem, jo šobrīd lieku gulēt sava reiz matainā bērnus. :)

Vai es iesaku? Jā! It īpaši tiem, kam andergraunds nav bijis svešs. 

Paulu Koelju "Sānsolis"

Es jau sen grasījos izlasīt kaut ko no Koelju, jo, ja pavisam godīgi - kas gan es par grāmatu lasītāju, ja neesmu izlasījusi kādu no viņa darbiem? Daudzi viņus slavē, un daudzi viņu peļ. Vēl vairāk viņu citē. Es izvēlējos šo grāmatu, jo tā esot viena no 2016. gada lasītākajām grāmatām. Un vēl mani uzrunāja tēma. Taču kopumā jāsaka, ka biju gaidījusi daudz vairāk, līdz ar to biju vīlusies. 

Par pozitīvo. Man šajā grāmatā patika, ka viņš lieki neaprakstīja kaut kādas darbības vai vietas. Man nepatīk, ja stāstā ir, piemēram, šādas detaļas: " Viņš paskatījās zilajās un sārtajās debesīs, kur lidoja balti, melni, brūni un pelēki putni. Viņš  lēnām un maigi pacēla pie savām nosalušām, trīcošajām, sārtajām lūpām silto, melno un gardo kafiju ar maigo pienu." Paldies viņam, ka man šādi apraksti nebija jālasa. Taču tas arī ir gandrīz vienīgais plus viņa grāmatai. Varbūt izņemot vēl šo domugraudu, kuru pat pierakstīju. "Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām". Nu re, arī es esmu sākusi citēt Koelju. :) Varbūt tā arī ir viņa veiksmes atslēga? Viņš uzraksta savārstījumu, kurā ieliek dažus labus domugraudus, un tā kļūst slavens.

Lasot, radās iespaids, ka viņš filozofē tikai filozofēšanas pēc. Beigās jau vispār bija tā aizrāvies, ka īsti nevarēja saprast, ko tad viņš ir gribējis pateikt.

Tomēr es noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu. Ir jādod cilvēkam otra iespēja. Gluži tāpat, kā viņš to deva sava stāsta varoņiem.

Vai es iesaku? Varbūt. Ja nu nav nekā cita, ko darīt.

Emīlija Lokhārta "Mēs bijām Meļi"