Māra Zālīte "Pieci pirksti"
Meklēju "Goodreads", ko tad lasīt tālāk, un netīšām uzdūros uz Māras Zālītes "Pieci pirksti". Atsauksmes bija ļoti labas, līdz ar to arī es ķēros klāt lasīšanai. Jāsaka uzreiz, ka biju mazliet vīlusies. Tas laikam to daudzo labo atsauksmju dēļ, jo es biju ne pa jokam sacerējusies.
Šis ir kādas piecgadīgas meitenītes stāsts par atgriešanos no Sibīrijas. Sākumā M. Zālītes izvēlētais izteiksmes veids likās interesants un nereti arī uzjautrinošs. Tomēr grāmata vēl nebija pat pusē, kad tas ļoti sāka krist uz nerviem. Izteiksmes veids kaitināja tik ļoti, ka es izjutu lielu vēlmi pārtraukt lasīt. Valoda bija tik pārspīlēta un noslīpēta, ka man pazuda sākotnējais prieks. Taču es saņēmos, un beigās jau šķita, ka M.Zālīte ir "atslābusi" un vairs tik ļoti necenšas spēlēties ar vārdiem, bet vienkārši stāsta. Vai arī es vienkārši pieradu.
Ja neņem vērā šo pārspīlēto izteiksmes veidu, tad pats stāsts man ļoti patika. Tā kā šo grāmatu lasīju tieši ap 4. maiju, tad izjūtas bija vēl spēcīgākas. Grāmata lieku reizi atgādināja, kāpēc mums ir jāsvin 4. maijs un kāpēc mēs varam būt pateicīgi, ka dzīvojam brīvā Latvijā.
Jāpiebilst, ka "Pieci pirksti" mazliet atgādināja Vizmas Belševicas "Billi", un nereti man bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā un lasu obligāto literatūru.
Vai es iesaku? Jā. It sevišķi tiem, kas mēdz aizmirst, kāpēc mums ir jāsvin Latvijas neatkarība.