Paulu Koelju "Sānsolis"
Es jau sen grasījos izlasīt kaut ko no Koelju, jo, ja pavisam godīgi - kas gan es par grāmatu lasītāju, ja neesmu izlasījusi kādu no viņa darbiem? Daudzi viņus slavē, un daudzi viņu peļ. Vēl vairāk viņu citē. Es izvēlējos šo grāmatu, jo tā esot viena no 2016. gada lasītākajām grāmatām. Un vēl mani uzrunāja tēma. Taču kopumā jāsaka, ka biju gaidījusi daudz vairāk, līdz ar to biju vīlusies.
Par pozitīvo. Man šajā grāmatā patika, ka viņš lieki neaprakstīja kaut kādas darbības vai vietas. Man nepatīk, ja stāstā ir, piemēram, šādas detaļas: " Viņš paskatījās zilajās un sārtajās debesīs, kur lidoja balti, melni, brūni un pelēki putni. Viņš lēnām un maigi pacēla pie savām nosalušām, trīcošajām, sārtajām lūpām silto, melno un gardo kafiju ar maigo pienu." Paldies viņam, ka man šādi apraksti nebija jālasa. Taču tas arī ir gandrīz vienīgais plus viņa grāmatai. Varbūt izņemot vēl šo domugraudu, kuru pat pierakstīju. "Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām". Nu re, arī es esmu sākusi citēt Koelju. :) Varbūt tā arī ir viņa veiksmes atslēga? Viņš uzraksta savārstījumu, kurā ieliek dažus labus domugraudus, un tā kļūst slavens.
Lasot, radās iespaids, ka viņš filozofē tikai filozofēšanas pēc. Beigās jau vispār bija tā aizrāvies, ka īsti nevarēja saprast, ko tad viņš ir gribējis pateikt.
Tomēr es noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu. Ir jādod cilvēkam otra iespēja. Gluži tāpat, kā viņš to deva sava stāsta varoņiem.
Vai es iesaku? Varbūt. Ja nu nav nekā cita, ko darīt.