Antonija Mihaēlisa "Pasaku stāstnieks"
Es to izvēlējos, jo "Pasaku stāstnieks" 2015. gadā Latvijas Literatūras gada balvas nominācijā ieguva balvu kā labākais tulkojums. Man kā tulkotājai interesēja, kāds tad tas ir. Jāsaka, ka valoda bija ļoti laba. Varēja just, ka tulkotājs ir ielicis lielu darbu. Bija gan interesanti izvēlēti vārdi, gan plūdums. Protams, bija arī pa kādai "blusiņai", bet kurā tulkojumā tad tādu nav?! :)
Grāmata nelasījās tik raiti, kā cerēts. Bieži noliku malā, jo sižets brīžiem kļuva vienmuļš. Kā jau iepriekš tiku minējusi - man nepatīk pārāk sīkas detaļas. Tomēr visu laiku mani urdīja doma, kas tad būs tālāk. Esmu vairāk nekā priecīga, ka grāmatu izlasīju līdz galam, jo tā izrādījās fantastiska. Lai arī rakstniece brīžiem pārāk aizrāvās ar detaļām, pats grāmatas stāsts ir brīnišķīgs. Nē, nu patiesībā tur nekā brīnišķīga nav. Grāmata ir smaga. Brīžiem pat ļoti. Beigās ir arī jāraud. Tomēr tieši šādas grāmatas man patīk. Pēc izlasīšanas domas vēl ilgi kavējas pie stāsta par puisi ar "sačakarēto" bērnību. Par pirmo mīlestību. Par pirmo seksu. Par pretdabiskām tieksmēm. Par sāpēm. Par nāvi.
"Pasaku stāstnieks" vēlreiz atgādināja to, cik svarīga ir bērnība. Cik ir svarīgi, kādā ģimenē mēs piedzimstam un kādi ir mūsu vecāki. Kādus cilvēkus mēs satiekam un cik liela loma viņiem var būt mūsu dzīvē. Šobrīd es audzinu savus brīnišķīgos bērnus, un šī grāmata lieku reizi atgādināja - bērnībā piedzīvotais ir pamats visai tālākajai dzīvei.
Vai es iesaku? Jā. Pilnīgi noteikti.